KRISTINE KRAUZE-SLUCKA

While technology tempts us with instant communication and the wide range of information that available to us via email, chat, social media, and online communities, it creates a new, instantaneous, and global sense of space and time. The more we live in the digital cloud, the more it merges with the physical reality that encourages us to be online constantly. Although this parallel world promises instant connection, the question arises – with whom? 

The undeniable presence of the digital environment has not only changed our relationship with physical reality, but it has also become a disquieting phenomenon at both the individual and societal level and it influences the ways in which we perceive and experience life around us. Photography as a medium has also emerged in the context of technological change, significantly expanding our perception. Since photography allows us to observe the world more broadly, can it also become a catalyst for new or alternative models for our relationship with the environment? Even now, the connection with technology raises the question of whether we, as organic beings, are moving towards loneliness and social alienation, or whether we will be able to adapt to the new and artificial state of digital mediation? This parallel world not only questions our connection with nature, but also our relationship with personal memories. Can technology replace nostalgia? Or rather, does it contribute to the creation of a new world?

Digitised images from Kristīne Krauze-Slucka’s project Echo are comprised of images in chlorophyll created on organic plant leaves obtained through natural sunlight. The images are supplemented with an audio guide that allow visitors to reflect on a technology-saturated everyday life as well as on our relationship with nature.

Curator,  Anete Skuja

/

Personīgie datori, viedtālruņi un planšetes kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu; tie ir mūsu plānotāji, asistenti, kalkulatori, pulksteņi, fotokameras un mūzikas atskaņotāji. Bez tiem ikdiena būtu grūti iedomājama. Tradicionālās komunikācijas formas, kā vēstules vai fiziskas fotogrāfijas kļūst par pagātnes liecību. Lai gan tehnoloģijas vilina ar tūlītējas komunikācijas un plašu informācijas piedāvājumu e-pastā vai ar tērzēšanas, sociālo mediju un tiešsaistes kopienu starpniecību, vienlaikus veidojas jauna, globalizēta telpas un laika izjūtu, kuru raksturo acumirklība. Jo vairāk mēs dzīvojam digitālajā mākonī, jo vairāk tas saplūst ar fizisko realitāti, un beigās pastāvīgi esam “tiešsaistē”. Šī paralēlā pasaule slēpj solījumu kļūt acumirklīgi savienotiem, taču rodas jautājums – ar ko?

Nenoliedzamā digitālās vides klātesamība ne tikai izmainījusi mūsu attiecības ar fizisko realitāti, bet arī kļuvusi par satraucošu parādību individuālā un sabiedrības līmenī, ietekmējot veidus, kā mēs uztveram un pieredzam dzīvi. Arī fotogrāfija kā medijs ir radusies tehnoloģisko pārmaiņu kontekstā, ievērojami paplašinot mūsu uztveres iespējas. Fotogrāfija mums dod iespēju plašāk novērot pasauli, bet vai tā var kļūt arī par katalizatoru jaunu vai alternatīvu attiecību modeļu veidošanai ar apkārtējo vidi? Arī šobrīd saikne ar tehnoloģijām liek uzdot jautājumu – vai mēs kā organiskas dabas struktūras dodamies pretim vientulībai un sociālai atsvešinātībai, vai tomēr spēsim pielāgoties jaunajam un mākslīgajam digitālās starpniecības stāvoklim? Šī paralēlā pasaule aktualizē ne tikai mūsu saikni ar dabu, bet arī attiecības ar personīgajām atmiņām. Vai tehnoloģija var aizstāt nostalģiju? Vai drīzāk tā veicina jaunas pasaules izveidošanu?

Digitalizēti attēli no Kristīnes Krauzes-Sluckas projekta “Atbalss” sastāv no hlorofila attēliem, kuri veidoti uz organiskām augu lapām un iegūti ar dabiskā saules apgaismojuma palīdzību. Eksponētie attēli papildināti ar audiogidu, kas apmeklētājam ļaus reflektēt par tehnoloģiju pārsātināto ikdienas dzīvi un mūsu attiecībām ar dabu. 

Kuratore, Anete Skuja