KRISTINE KRAUZE-SLUCKA

Selected works / Resolution Strike

In his 1983 work Towards a Philosophy of Photography, German-Jewish philosopher Vilém Flusser interprets the ontological origin of an image in relation to technology (the camera), pointing out that within the universe of images, photography realizes its endless potential by producing ever more new information. However, this information is empty in the sense that it does not reflect reality, but rather the photographs themselves or the technical capabilities of the so-called apparatus. Photography is the transfer of the theory of optics onto an image, therefore what the image conveys is information generated by a program. The photographer or camera operator themselves becomes an extension of the camera, a continuation of the shutter, an automatic being who unconsciously takes part in creating a preprogrammed reality by constantly repeating and recreating it. The only way to avoid this status of becoming the camera’s functionary is to expose its mechanisms, interfere with the so-called gesture of photography and make the camera’s program itself visible. This is certainly one of the ways in which to consider photography in the post-photography era, when an excess of images demonstrates repetition, density and intensity, while the camera’s reproductive function reduces presence to a flat data set. Meanwhile, the paper photo album has become an obsolete format for storing visual memories. It has been replaced by the by-products of the digital age – social networking platforms or hard drives at best, transforming human memories into an elusive mass of data flowing through devices like strainers, creating stagnant ponds of images.

Kristīne Krauze-Slucka’s mixed media installation Resolution Strike focuses on the mass act of photography as an intermediary state distorting our senses and presence. Using her family’s photo album as a starting point, the artist turns family memories into an amorphous mass, thus exposing photography to a search for new meanings. According to the artist herself: “Well, here we are – with my mother and our paper photo albums – we return to social events, travels, natural landscapes and portraits, some of which she no longer remembers, while to me they are completely foreign. Strangely, I find myself thinking that the process of looking through albums, the conversations and the stories are more important than the photos themselves.”

Curator Iveta Gabaliņa

1983. gadā izdotajā darbā “Ceļā uz fotogrāfijas teoriju” ebreju izcelsmes vācu filozofs Vilems Flusers, interpretējot attēla ontoloģisko izcelsmi attiecībā pret tehniku (kameru), norāda, ka attēlu universā fotogrāfija realizē tās nebeidzamo potenciālu, ražojot arvien jaunu un jaunu informāciju. Taču šī informācija ir tukša, jo tā nevis atspoguļo realitāti, bet gan pašas fotogrāfijas vai tā saucamā aparāta tehniskās iespējas. Fotogrāfija ir optikas teorijas pārnese uz attēlu, tādējādi attēls vēsta programmatūras veidotu informāciju. Pats fotogrāfs jeb kameras lietotājs kļūst par fotoaparāta paplašinājumu, slēdža turpinājumu – par automātisku būtni, kas neapzināti veido iepriekš programmētu realitāti, to nemitīgi atkārtojot un pārradot. Vienīgais veids, kā izvairīties no šī kameras funkcionāra statusa, ir atsegt tās darbības mehānismu, iejaukties ar tā dēvēto fotogrāfisko žestu un padarīt redzamu pašu fotogrāfijas programmatūru. Šis nenoliedzami ir viens no veidiem, kā aplūkot fotogrāfiju post–fotogrāfijas laikmetā, kad attēlu pārmērīgums demonstrē atkārtošanos, blīvumu un intensitāti, bet fotokameras reproduktīvā funkcija noreducē klātbūtni līdz plakanai datu kopai. Papīra fotoalbums ir kļuvis par novecojušu formātu vizuālo atmiņu glabāšanai. To ir aizstājuši digitālā laikmeta blakusprodukti – sociālo tīklu platformas vai labākajā gadījumā cietie diski, transformējot cilvēciskās atmiņas neaptveramā datu masā, kas plūst caur ierīcēm kā caurduriem, veidojot stāvošus attēlu dīķus.

Kristīnes Krauzes-Sluckas jaukto mediju instalācija “Izšķirtspējas streiks” pievēršas masu fotografēšanas aktam kā maņas un klātbūtnes deformējošam starpstāvoklim. Par pamatu izmantojot savas ģimenes foto albumu, māksliniecelīdz ar fotogrāfiju samalšanu arī ģimenes atmiņas pārvērš amorfā masā, tādējādi pakļaujot fotogrāfiju jaunu nozīmju meklējumiem. Pati māksliniece raksta: “Te nu mēs esam – divatā ar mammu un mūsu papīra fotoalbumiem atgriežamies saviesīgos notikumos, ceļojumos, dabas ainavās un cilvēku portretos, kur viņa vairs daļu neatceras, bet man tie ir sveši. Dīvainā kārtā pieķeru sevi pie domas, ka albumu pārskatīšanas process, saruna un stāsti ir nozīmīgāki par pašiem fotoattēliem.”

Kuratore Iveta Gabaliņa

Installation  view, mixed media. ISSP Gallery, Riga, 7.Apr - 14.May, 2022

Using Format